Bruno Mellis

Mani sauc Bruno Mellis, un es esmu grafiķis. Tomēr pirms vairākiem gadiem atklāju, ka grafika mani vairs īsti neaizrauj. Man šķiet, biju kļuvis pārāk profesionāls un cinisks, un līdz ar to sasniedzis kādu abstraktu kritisko garlaicības punktu. Apnika, ka zinu, ko daru un, ka man ir taisnība. Man šķiet, ka tad, kad cilvēki kļūst pārāk prasmīgi, tie pazaudē kādu maģisku saikni ar patieso lietu radītāju. Tāpēc tagad jau kādu laiku izaicinu glezniecību (gan jau ir otrādi), vienkārši tāpēc, ka es to nepārvaldu. Un tāpēc man tā ir tik dažāda, atkarīga no garstāvokļa, laika apstākļiem, mēness fāzēm un vēl visa kā, tikai ne no manis. Tas labi, jo nejūtos atbildīgs par to, kas kādam, tai skaitā man pašam, patīk vai nepatīk.

Kādu laiku esmu mācījies un mīlējis arhitektūru, vēlāk ļoti ilgu laiku grafiku visās tās izpausmes formās, bet vienmēr sievišķo. Tāpēc es to gleznoju. Tas ir kaut kas ļoti vieds un skaists, un man šķiet, ka gleznot kaut ko mazāk par ļoti nav vērts. Tomēr tas, ka ilustrācija ir sievišķa, ne vienmēr nozīmē, ka stāsts ir par sievieti. Viņas vienkārši prot labāk stāstīt. Vai vienkārši labāk izskatās. Man tā šķiet.